Teika par šīs vietas rašanos ir tāda, ka reiz naktī vietējie ir ievērojuši kalnā uguntiņas. No rīta aizejot ieraudzīja, ka cūka ir izrakusi zelta podu un tā ciems kļuva bagāts. Kā pateicību par kādu priecīgu notikumu ģimenē (bērna piedzimšana, laba raža un t.t) katrs centās uzcel pa stūpai. Pašā sākumā izveidoja zelta cūku. Cūka ir ievietota kastē, kurai sānos ir caurumi. Pa caurumiem met iekšā ziedojumus. Ticējums ir tāds, ka ja metot iekšā naudu trāpīsi pa cūku, tev būs daudz naudas.

Nu kur nu bez laimes zvaniņa budistu svētvietās:

Kad esam visu apstaigājuši un apskatījuši, tiekam vesti uz vietējo ēstuvi. Tiekam paēdināti ar rīsu - riekstu zupu, bija labi un maksāja tikai 500čāti (25santīmi). Vakarā pārrodamies mājās emociju pilni un noguruši. Jāgatavojas nākošai pārbraucienu dienai. Ceļš mūs vedīs uz mirušo pilsētu Baganu. Tiem, kuri interesējas par budismu, tā ir īstā vieta kur braukt, meditēt un smelties garīgos spēkus.

Braucot pa ceļu pieturam kraujas malā, kur lejā vīriņi kaut ko rok un skalo. Izrādās tiek iegūts zelts. Nekādu problēmu, nolaižamies līdz pašai lejai un visu apskatam. Nekādu vīreļu ar plintēm, kas sargātu neredzam. Kad viss ir apskatīts un sabildēts dodamies tālāk.

Nākošajā ciematiņā Rubijs nolēma mūs palutināt, nopērkot milzīgu ķekaru sarkano banānu. Tie gan bija sulīgi un gardi. Atkal turpinām ceļu. Vienā no ciematiņiem kurā apturējām, laikam baltie cilvēki nebija redzēti, jo pat pieaugušie prasīja atļauju pieskarties. Ielenca mūs paliels bariņš ar sievietēm un bērniem. Tur sievietei iedevām pēdējo konfekšu tūtu no Latvijas, lai izdala bērniem. Tas viss liekas tik dīvaini, bet mīļi.

Pārbrauciens ilga 11 stundas, 18.00 esam KADAY AUNG hotelī. Par hotelīti plašāka informācija šeit. Superīgākais hotelītis ko esmu redzējis savos ceļojumos. Vislabākā cenas attiecība pret kvalitāti. Divvietīgs numuriņš maksāja tikai 15$. Pēc šī grūtā brauciena un karstuma, hotelīša baseins likās kā īsta paradīze. Vakarā plunčājoties baseinā un relaksējoties, nogaršojam arī Birmas Armijas rumu. Tas ir speciāls rums, ko ražo valstij piederošs uzņēmums un visa peļņa tiek novirzīta armijas atbalstam. Dzert var, bet nedaudz pēc sintētikas atsit. Vispār Birmā ir labāki rumi, bet Armijas rums ir un paliek tautas dzēriens. Maksā kapeikas un ļoti iecienīts vienkāršās tautas vidū.

No rīta 4.30 ceļamies, lai varētu braukt uz vienu no lielākajām Baganas pagodām sagaidīt saullēktu. Tūristu vidū vislielāko popularitāti ir iemantojis saullēkts vai saulriets. Šajos brīžos te var sastapt gandrīz visus tūristus, kuri ir šajā apkārtnē. It sevišķi izceļas japāņi, kuri parasti pārvietojas grupās un apkārušies ar iespaidīgām fotokamerām. Ātri tiekam nogādāti vajadzīgā vietā. Kāpiens pa stāvām trepēm līdz tiekam skatu laukumā.

Tikko sākam baudīt klusumu un gaidīt saullēktu, kā no blakus mājas rikšiem bērnu bariņš klāt. Kādā ātrumā viņi prata uzkāpt pa tām trepēm!!! Vēlas pārdot skatu kartiņas, kaut kādas vecas naudiņas. Švaki jau pircēji mēs bijām, bet sarunas risinājās interesanti. Pat bērniem ir labas angļu valodas zināšanas. Lielākajai meitenei bija ap 12 gadiem, viņai skolā brīvlaiks, un kaut ko pārdodot var nopelnīt kādu naudiņu. Viņa pastāstīja, līdz zināmam vecumam izglītība ir bezmaksas, tālāk jāizglītojas par maksu.

Tā runājot sacēlās rīta vējš un bērni paskaidroja, ka saullēktu mums neredzēt. Vai tad mēs ticējām? Sagaidījām vēl lietu un braucām atpakaļ uz viesnīcu.
Ap 7.00 paēdām brokastis, kuras tika pasniegtas viesnīcas pagalmā un gājām krāmēt mantiņas, jo daži ceļojuma biedri visu nakti neesot varējuši gulēt – kāds grauzis... Rubijs bija pilnīgā nesaprašanā, ko mēs gribam, bet viņam nav vārda tiesības...
Sākam obligātos kultūras pasākumus. No aptuveni 4000 pagodām esot vēlams apmeklēt kaut 10-15. Tās lielākās un iespaidīgākās. Visur kur vien tiek vērsti skati ir redzamas lielākas vai mazākas pagodas. Milzīgā teritorijā un milzīgā daudzumā. Īstā vieta meditētājiem. Sākumā jau forši, bet kad diena iesila un akmens flīzes uzkarsa, mēs ar plikajām kājām lēkājām kā pa oglēm.

Katrā apskates objektā uz vienu tūristu apmēram 5 tirgotāji. Skatu kartiņu sākuma cena bija 1000 čātu par 1 gab, pēc nelielas kaulēšanās nopirkām 20 gab. par 1000 čātu. Visa kaulēšanās norit tik dabīgi kā rotaļa. Kā suvenīrs tiek iegādāts no sīkiem, sīkiem akmens graudiņiem veidota glezna. Viss tas skaistums maksāja 5000 čātu. Pie vienas citas pagodas, pēc milzīgas kaulēšanās, tika nopirkti 12 tīka koka pudeļtaisāmie. Ļoti oriģināli, ar rokām griezti, atveido kādu dzīvnieku vai augu. Katrs izmaksāja 1000 čātu.

Uzduramies arī kādai reliģiskai procesijai:

Mūsu spekulante tin cigāru:

Braucām garām pastam un radās doma nosūtīt uz mājā pastkarti ar Baganas skatiem. Nopērkam pastmarkas, kas tur maksā 50 (2,5sant.) čātus un nosūtam uz Latviju pasta kartīti ar domu, ka noteikti neaizies. Kā var par tādu cenu aiziet? Iedomājaties izbrīnu, kad pēc 10 dienām zvanot mājiniekiem uzzinām, ka pasta karte ir aizgājusi!

Ap pusdienas laiku mūsu spēki apmeklēt svētvietas ir galā un tāpēc braucam meklēt viesnīcu. Izvēlamies pieticīgu hostelīti par 9 USD, ūdens ir, dvieļi ir, kondicionieris arī, tātad O.K. Pēc nelielas atpūtas ejam izpētīt pilsētu. Atrodam palielu laukumu ar vairākām kravas mašīnām un dažiem autobusiem. Pie galda uz ielas cilvēku ielenkts kaut ko raksta viens vīrelis. Izrādās tā ir autoosta un biļetes tiek vienkārši izrakstītas ar roku. Mazliet jocīgi likās.
Tā nu arī ir pienācis vakars un laiks doties sagaidīt saulrietu. Šoreiz braucam uz citas stūpas skatu laukumu. Priekšā jau krietns bariņš cilvēku. Saulriets tiešām iespaidīgs. Pakļaujoties kaut kādai masu psihozei saulriets tiek sabildēts neskaitāmos veidos un rakursos. Labi kad ir digitālās fotogrāfijas laikmets. Ja tas viss būtu sabildēts uz filmiņām, nezin cik bargu naudu tas viss izmaksātu.

Vakarā atrodam omulīgu krodziņu "Alitle". Lielas porcijas par kolosālu cenu un svaigi spiestas sulas. Ēdām salātus, pupu zupu, kazas gulašu, desertu un daudz, dažādas sulas. Laima, arbūza, greipfrūtu, ananāsu, banānu, mango. Šeit aizķērāmies uz stundām četrām. Kopā rēķins 24000:6 (2 lati no cilvēka). Tikai dienas beigās attopamies, ka pat alu neesam dzēruši… meditācija. Saguruši liekamies gulēt.

Sīrupa un kandžas aparāti:

Tā tiek iegūta zemesriekstu eļļa:

bērneļi:

Ceļā uz tirgu:

Pa ceļam ievērojam rīsu laukus. Pieturam un apskatām kā rīsu lauki tiek apstrādāti. Tur norit nežēlīgi smags fizisks darbs. Visu laiku virs ceļiem dubļos. Par tādu darbu mēnesī tiek maksāts apmēram 20$. Strādnieku meičas priecīgi māj ar rokām un sveicinās. Ir vakances, varbūt kāds grib pieteikties?

Galīgi samocīti ierodamies Jangonā. Rubijs grib piedāvāt kādu citu viesnīcu, bet neviena mūs tā īsti neapmierina. Paliekam jau sev zināmajā "Ocean Pearl Inn". Kā uz burvju mājiena parādās TT. Tiekam iztaujāti par iespaidiem, kas visvairāk ir paticies (nu spiegs, kas spiegs)? Dodamies uz savu iecienīto ēstuvi uzēst vakariņas. Tiekam laipni sagaidīti, paēdam un dodamies pie miera. Rīt brauciens uz Pateinu, kur ieplānots palikt vienu nakti un tālāk uz Silver Beach.

Dienas galīgi sajukušas. No rīta jau kā ierasts, pie brokastu galda mūs sagaida TT. Braucam samainīt naudiņas un tiekam ievesti licencētā dārglietu veikalā. Tiek sapirktas dažādas grabažiņas, bet šoreiz ar visiem sertifikātiem un par citu cenu. Melnā Princese tiek pie gredzena ar safīriem. Nu skaisti, actiņās prieks un laime.
Tad stingrā uzraudzībā tiekam aizvesti uz lielveikalu, kur iepērkam dzirekļus un vīnu, kurš maksāja 11000 čātus, bet bija galīgs draņķis. Tur arī pirmo reizi nomēģināju duriāna saldējumu. Man patika, citiem gan nē! Duriāna atraugas, ar visu benzīna - sīpolu smaku, vēl pusdienu nāca.
Ceļš līdz Pateinai 5 stundas. Aizmirsu piebilst, ka katru dienu vismaz vienu reizi mūsu busiņu apturēja militāristi. Ik pēc kāda laika uz ceļa ir militārais postenis aprīkots pēc visiem kara laika likumiem. Smilšu maisi, ložmetējs uz tiem. Šajos kontrolpunktos visiem bez izņēmuma tiek pārbaudīti dokumenti. Arī mūsu pases tika savāktas, pārbaudītas vīzas un tikām pierakstīti kontrol žurnālā. Tie bija tādi nedaudz neomulīgi brīži.
Braucot var vērot interesantu ainu. Visur un nepārtraukti notiek ceļu remonts. Ceļi tiek lāpīti un paplašināti, bet visam pamatā ir roku darbs, ko pamatā veic SIEVIETES. Tehnikas praktiski nav nekādas. Ir tā interesanti vērot, kā jauns, feins birmiešu meičuks, nes uz savas galvas milzīgu grozu ar akmeņiem. Man pat bail iedomāties kāds tam grozam ir svars. Domājams, ka neizmantojot tehniku darba viņiem pietiks vēl pāris nākošos gadu simtus uz priekšu.

Tā nu braucot un vērojot apkārtni esam iebraukuši Pateinā. Slavena ar saviem lietussargiem, tāpēc pa ceļam iebraucam vienā no darbnīcām. Mūsu skatu klāstam tiek izklāts milzum daudz dažādu, ļoti krāsainu un skaistu lietussargu. Viss protams roku darbs. Cenas sākot no 4 līdz 6000 čāti. Ar kaulēšanos kaut, kā nesokas. Līdzi staipīt lietussargus visu garo ceļojumu nevienam negribas. Zinot, ka vēlāk būsim arī Taizemes Čiang Mai, kura arī ir slavena ar saviem lietussargiem, tiek pieņemts lēmums šeit neko nepirkt.

Pēc lietussargu apskates veltām nedaudz laika arī Pateinas apskatei. Diezgan skaļa un netīra pilsēta. Blakus budai piemineklis darbaļaudīm. Salīdzinoši daudz visādu diedelnieku. Kaut kā uzreiz šeit neiepatikās. Īsti pat nezinu kāpēc, varbūt jau bijām noilgojušies pēc atpūtas un pludmales. Šinī Āzijas ceļojumā vēl pie jūriņas nebijām tikuši. Atradām pat tīri ņemamu viesnīcu, bet tomēr nolēmām labāk braukt vēl 3 stundas un nokļūt savā galamērķī Silver Beach. Šoferītis par mūsu lēmumu ir ļoti priecīgs.

Pēc apmēram trīs stundu brauciena esam savā sapņu vietā. Ātri tiekam pie sava bungalo hotelītī: "SHWE HIN THA HOTEL". Sīkāks apraksts par šo hotelīti, bildēm un cenām ir šeit. Nedaudz tomēr pielikšu no savas puses. Šis hotelis atrodas apmēram 7 km no ciemata centra, pa pludmali ejot 45 min. Pēc pirmā iespaida ļoti simpātiski, mazi bungalo ar milzīgu gultu istabas vidū un baldahīnu pāri tai, duša, tualete, veranda. Praktiski ideāli. Viens mīnuss, naktī spiedzoši žurku bari.
Pirmie sajūsmas saucieni izskan par pludmali. Pasakaini skaista, klusa un mierīga. Ūdentiņš silts un tīrs.

Šoferīts atļauj nopeldēties un ved mūs uz ciemu, pie sava paziņas, uz jūras produktu krogu. Krodziņš tīrs un patīkams. Saimnieks arī feins. No visām jūras veltēm šovakar izvēlamies grilētas garneles ar saldskābo austere mērci. Kā piedevas cepti rīsi ar garnelēm un alus! Lielos lobsterus nolemjam atstāt uz rītdien, kad būsim labi atpūtušies un varēsim labi izbaudīt šos jūras mošķus.
Par šoferīti…cilvēks laimīgs, esam galamērķī nogādāti 1 dienu ātrāk, nekādas nopietnas problēmas arī nebija bijušas, nu cilvēks var atlaist visus striķus. Paņēmis 150 gramus rumu un uzdzēra alu un gatavs. Pilnīgās lupatās, sāka kaut ko nesakarīgi vāvuļot. Cik maz alkohola vietējiem vajag, lai būtu galīgi piedzērušies. Bija doma ar Rubiju sarīkot atvadu vakariņas ar pasēdēšanu, iedzeršanu. Tas viss automātiski atkrita pateicoties Rūbija neadekvātam stāvoklim. Rubijs pat brāzienu no krogus īpašnieka saņēma. Sākām apsvērt domu, vai nevajag uz mājām iet kājām, bet nedrīkst cilvēku apvainot pēdējā vakarā. daļa brauca ar viņu, daļa gāja gar jūru.
Pirms došanās prom nākošai dienai pasūtām katrs pa lobsteram. Saimnieks sajūsmā, būs nauda. Līdz viesnīcai nokļūstam bez problēmām. Šoferīts dodas pie miera, bet mēs esam nobrieduši iztukšot no pirmās dienas līdzi vadāto pudeli, no kuras ”pampst galva”. Kaut kas līdzīgs šampanietim ar ziepju piegaršu, galvas nesapampa, bet garšīgs arī nebija. Nakts pelde okeānā bija pasakaina.

Tādā veidā tiekam nogādāti ar visu mocīti pāri upei:

No apskates objektiem apmēram 500m no krasta ir sala uz kuras atrodas nāras skulptūra. Tur var aiziet kājām, ko arī darījām. Nenovirzoties no trases, dziļākajā vietā ūdens sniedzās līdz pleciem. Vairāk gan par skulptūru un skatu torni, tur redzēt nebija ko… Ar vietējiem sarunājam rītdienai laivu, kas mūs vedīs uz vientuļu salu atpūsties uz visu dienu.

17.30 Andris ar moci sāk mūs transportēt uz ciemu. Saimnieks jau mūs gaida. Tiek atnesti 6 rāpojoši milzeņi, apmēram 20-30 cm garām kājām. Viens pamanās Līgai uzlekt virsū. Cena viņiem ir 22USD par kilogramu. Pasūtam, lai sagatavo 3 grilētus un 3 tvaicētus lobsterus. Ārprāts! Un tas viss man ??? Bija jau garšīgi, tikai par daudz priekš viena cilvēka. Samaksājām 106$ uz 6, ieskaitot visas piedevas, alu un pat mocīti.

Mājās ejam tumsā pa pludmali. Uzspīdinot kabatas lukturīti, krabīši bēg uz visām pusēm. Krabīšu jūras krastā milzīgi daudz. Laicīgi dodamies pie miera, jo nākošajā rītā jūras kruīzs paredzēts.

Tā tas izskatījās no tāluma:

Tā tas izskatījās krastā:

Šādu krabīšu tur bija "miljons" :

Skaisti, bet nepraktiski:

Pēcpusdienā sāk celties vējš. Laimīgi nokļūstam atpakaļ viesnīcā. Samaksājam 62$ par pilnīgu "sviestu", bet par kļūdām arī jāmaksā. Esam sarkani apdeguši ar visu 25SPF aizsargkrēmu, bet priecīgi ka esam mājās. Uz vietas ejam uzēst ceptas garneles ar indijas riekstiem. Saimnieks bažīgi skatās uz okeānu, sak vietējie redzējuši, ka kaut kādi trakie ar laivu aizbraukuši uz saliņu, bet tuvojoties vētra… Hi,hi.
Vakarā jau esam atžirguši no jūras brauciena un nolemjam, ka piedzīvojumu tomēr ir pa maz. Nolemjam ka nākošā dienā ar vietējo satiksmes autobusu brauksim uz Pateinu. Tālāk ar kuģīti, kopā ar vietējiem uz klāja, aizkuģot līdz Jangonai. Kuģītis atiet 17:00 un kuģo visu nakti. Jangonā viņam jābūt 11:00 no rīta.

No rīta pastaigājamies gar okeānu, palēkājam pa viļņiem, papeldam. Mazliet skumji..., bet laiks nežēlīgi "sauc" uz priekšu. Pēc vakardienas brauciena, visi esam apdeguši un izskatāmies kā vārīti lobsteri (zināma līdzība ir).
Uz vietas tiek izrakstītas biļetes autobusam 12:30 uz Pateinu – 4 $. Tagad tik atliek sagaidīt, kad piebrauks vietējais džigits. Pašiem autobuss nav jāstopē. Mēs paliekam sēdēt ēnā, bet uz ceļa stopēt autobusu tiek nosūtīts viesnīcas meičuks. Ar nelielu nokavēšanos autobuss ir klāt. Autobuss Birmā – tas ir ekskluzīvi! Pie mums to autobusu par bargu naudu nopirktu antīko spēkratu turētāji. Tur viņš joprojām pārvadā pasažierus. Pavadīt mūs iznākusi ir puse no viesnīcas apkalpojošā personāla, ieskaitot pašu šefu. Visi draudzīgi māj ar rokām un nākošo gadu atkal gaida mūs ciemos. Pēc solījumiem, ka centīsimies nākošo gadu noteikti atbraukt, rāpjamies iekšā autobusā.

Mums kā VIP pasažieriem ir atstātas priekšējās (labākās) vietas. Mūsu dibeniem bija ļoti jānopūlas, lai ierūmētos paredzētajos sēdekļos.. Kājas sēžot līdz zemei nesniedzas, jo zem kājām paredzētas vietas rīsu maisiem, iepirkuma somām un malkai. Autobusa salonā sēž tikai sievietes un bērni, aizņēmuši visas iespējamās un neiespējamās vietiņas. Ik pa laikam dzirdam vemsteklīšus, viņi nav pieraduši pārvietoties ar autobusiem. Uz autobusa jumta sēž vīrieši, vēl tur tiek krāmēti banānu ķekari, malka, maisi un citas nepieciešamās lietas. Autobuss ik pa brīdim apstājas un zem mūsu kājām sāk krauties rīsu maisi un citas mantas. Tagat jau ir arī kur kājas nolikt. Autobusā uz grīdas pa aizmuguri tiek sakrauti gari baļķi un tam visam vēl pāri mocītis. Ekskluzīvi. Grūti saprast kā tas autobuss kustās uz priekšu? Pēc četru stundu brauciena esam Pateinā.

Izkāpjot mūs sagaida vesels bars "tūristu ķērāju", kuri vēlas mūs aizvest uz kuģīša piestātni. Pēc viesnīcas saimnieka norādījuma, nekādās darīšanās ar viņiem neielaižamies un dodamies gar upes krastu, līdz kuģīša piestātnei. Gājiens līdz piestātnei aizņem apmēram 5 minūtes. Mūs kā vienīgos "baltos" ieved atsevišķā telpā, kur stāv paši biļešu tirgotāji. Mums arī kā "baltajiem" cita cena par braucienu. Nododam savas pasītes, kurās ir ielikti 7$ un saņemam biļetes. Iepērkam ēdamos un alkoholu naktij, un dodamies uz laivu. Izrādās mums ir katram dubultplatās vietas uz klāja: 2x50 cm, garums 150 cm. Kamēr grozāmies, domājam kā labāk izgulties, tikmēr viens tanntuks jau vienā no mūsu vietām ieklājis savu paklājiņu un drīz vien tur sasēžas 8(!) korporeļi. Esam kaut kā iekārtojušies un kuģošana var sākties. Brīvu vietu praktiski nav. Visi guļ cieši saspiedušies kopā. Pat pagriezties uz otriem sāniem sagādā grūtības.

Fantastiskie skati:

Apkārt paveras fantastiski dabas skati, upes krastos nelieli ciematiņi. Mani vietējais meičuks pacienā ar vakariņām un piedāvā “sarkanos zobus”. Vēl nav pienākusi pat pusnakts, bet esam jau "kantaini" sevi nosēdējuši. Ārā ir tumšs, bet spīd mēness un pustumsā var redzēt krasta līnijas. Kuģītis klusi peld un vienīgais troksnis ir dzinēju monotonā dūkoņa. Apsēžos uz vienas no kastēm pie borta un ar lielu baudu nopīpēju Inles ezerā iegādāto cigāru.

Šis ir "mans" meičuks, kurš mani cienāja ar vakariņām:

Nakts uz klāja bija vēsa, ar milzīgu vēju. Mazliet pat nosalām. Rīts ar rīta tualeti uz klāja sākās jau 05:30. Interesanti noskatīties kā viss notiek, kā meičuki ķemmē savus garos matus, ziež virsū uz vaigiem krēmus, tiek baroti bērni un gatavotas brokastis pašiem. Viss nevajadzīgais un liekais, bez jebkādiem kompleksiem tiek lidināts pār bortu. Tas man tā ne visai patika, bet nu ko tu padarīsi. Te tā pieņemts.

Garie mati:

Neskatoties uz to, ka kopā esam bijuši jau 16 stundas, interese par mums nav zudusi. Citiem iesaku pirms brauciena sapirkt arī kaut ko nopietnu ēdamu, jo uz vietas nekas nav dabūjams. Vienīgajās 3 piestātnēs tirgotāji izskrien cauri ar kaut kādām vārītām kukurūzām, bet ēst svaigā gaisā gribās… 10:30 esam Jangonā. Urā! Vēl viens piedzīvojums un reizē arī pārbaudījums godam izturēts.
Turpat piestātnē sameklējam taksi, kurš mūs visus sešus ar vienu taxi (pat nezinu, kā visi tur salīdām) nogādā līdz mūsu mīļotajai viesnīcai "Ocean Pearl”. Duša un mīkstā gultā diendusa, kas var būt labāks par šo!!! Krodziņā aliņi, garneles. Tad dodamies pastaigā pa pilsētu. Vakarā vēlreiz krodziņš, uz atvadām solāmies visiem potenciālajiem ceļotājiem rekomendēt tieši viņus. Vakarā sastiķējam naudu rītdienas taksim un dodamies pie miera, jo nākošajā rītā 5:00 jāceļas. No rīta ar vietējo busiņu tiekam nogādāti līdz lidostai.
Tur izbraucot jāsamaksā lidostas nodoklis 10 USD no cilvēka un čekojamies iekšā. Viens interesants posms no mūsu ceļojumā ir beidzies, bet vēl priekšā Taizemes ziemeļi (Čiangmai), kur sagaidīsim taiešu Jauno gadu (Songhran) un Laosa, bet tas jau būs cits stāsts.
Atrodoties jau "Air Asia" lidmašīnā un ceļoties gaisā, palika nedaudz skumji. Vai kādreiz vēl būs iespēja atgriezties šajā brīnišķīgajā zemē, pie šiem brīnišķīgajiem cilvēkiem? Ja arī pēc daudziem gadiem uzsmaidīs laime un radīsies iespēja paciemoties Birmā, tā vairs nebūs tā Birma ko redzēju es. Neskarta, tūristu nesamaitāta, dabiska un patiesa!
Šī gada 7.novembrī Birmā ir paredzētas vēlēšanas, pirmās pēc 20 gadu pārtraukuma. Iespējams, tas ir militārās huntas gals. Tas savukārt novedīs pie robežu atvēršanas un milzīgu tūristu baru ierašanos Birmā. Valsts izmainīsies līdz nepazīšanai pāris gadu laikā. Žēl.
Mans nākošais apraksts būs par vēl vienu maz zināmu valsti Laosu.

END