No paša rīta tiekamies ar Viju - viņa būs mūsu gids pa Katmandu. Ar komfortablu autobusu dodamies pa tūristu apskates objektiem. Swayambunatha stupa, Pašupati templis, Bhatapuras vecpilsēta un Patanas vecpilsēta - par apskates objektiem neiedziļināšos, tie vienkārši ir jāredz.

Izskrējuši visus "objektus", jo daudzi no grupas (gandrīz puse) Nepālā nav pirmo reizi, atgriežamies viesnīcā. Vēl ir jākravā somas trekingam, jo nākošajā rītā 7os jālido uz Luklu, kur sākas gājiens. Tā kā šis ir pirmais īsti brīvais vakars, tad nolemjam kopā vakariņot uz viesnīcas jumta. Vakariņas, protams, krietni ievelkas un noslēdzas ar kārtīgiem '''dziesmu svētkiem', ko tuvākā numura iemītnieks- "vācu pendžuks", tomēr negribēja saprast - bet nācās gan.

Jau 5.00 no rīta jāceļas, 6os jābūt autobusā un 7os lidmašīnai jāpaceļas. Tas šodien nemaz nav viegli. Galu galā lidmašīnu tomēr kavējam, bet viņa gaida, kā nekā esam vienīgie pasažieri - 18 cilvēki. Par kavēšanu gan vēlāk saņemam brāzienu. Pēc 25 minūšu lidojuma nolaižamies Luklā(2842m), kur ir ļoti intersants lidlauks. Nosēžoties lidmašīna iet pret kalnu, bet paceļoties - no kalna lejā.

Izkrāmējot somas, izrādās, ka visas vēl nav atlidojušas, jāgaida ar nākamo reisu. Ap mums spieto nesēji - katrs izsaka savu piedāvājumu. Mēs nogaidam, jo mums vajag daudz - deviņus. Vēlāk atrodam tādu kā vecāko, ar kuru tad arī runājam un nolīgstam par 7 USD dienā. Šodien paredzēts ļoti īss pārgājiens - tikai 3 stundas lidz Phakdingai(2610m). Pārgājiens ta īss gan, bet veselība pēc dziesmu svētkiem - švaka.

Jau gandrīz pirmajā ūdenskritumā daži metas veldzēties ūdenī. Piegāju - paskatījos, pēc manām domām tas ūdens ir auksts - BRRR. Lēnā garā sasniedzam viesnīcu - atkal kaulējamies, pēc tam dodamies pa istabām.
Vakarā kaut kā ļoti ātri dodamies pie miera - jau 7os.

18.septembris

Toties otrā rītā esam augšā jau 5os. Kamēr "iztaisāmies" ir jau 7, tad arī izejam. Šodien paredzēts tāds garāks gājiens lidz Namčei (3440m).

Uz takas grupa izretojas, satiekamies tikai tējas namiņos, kur grupa sagaida visus, arī pašus lēnākos, tikai tad var turpināt ceļu tālāk. Līdz Monjo (2840m) solis visiem ir raits, pēc ieejas atļauju ( 1000Rs ~8.5ls) nacionālajā parkā iegādes ātri dodamies tālāk, jo grūtākais vēl tikai priekšā - stāvais 3 stundu kāpums uz Namči. Tā kā sen nebiju nekur kāpusi, man nemaz tik viegli nebija, avangardā nespēju turēties, bet aiz tā. Tiekot līdz pirmajam tējas namiņam Namčē tulīt dzeram "hot lemon" un vēl pasūtam ļoti garšīgu ķiploku zupu un tibetiešu maizi. Vēlāk šajā namiņā iegriežamies vairākkārt, jo tur tiešām varēja ļoti lēti un garšīgi paēst.
Vēlāk sameklējam viesnīcu, ļoti kaulējamies, jo mums mēģināja iestāstīt, ka numurs ar ūdeni un tualeti maksā 15usd, kaut arī ir nesezona un visas viesnīcas ir tukšas. Nokaulējām par trīs reizes lētāku cenu, un jūtamies varen apmierināti. Vakarā pēc vakariņām, spēlējam "zolīti" un dzeram tēju ar Kuhri rumu. Nākošajā dienā ir paredzēta aklimatizācija - neliela pastaiga uz augšu.

Man likās, ka pārgājiens būs neilgs, tikai kādas pāris stundiņas. Kā es maldījos! Uz augšu bija jāiet kādas 2 stundas, pa ceļam vēl paspējot apmaldīties neskaitāmo jaku iemīto taciņu mudžeklī, jo tādas lielas tūristu takas tur nebija. Kamēr sasniedzām mērķi - mūsu grupa jau bija kārtīgi izretojusies, kā nekā kāpiens ir no 3440m augstuma uz 3900m. Visas pūles bija tā vērtas - laiks mūs lutināja un kalnu skati bija vareni. Turpat augšā bija arī hotelītis ar nosaukumu - Everest View, kurā padzērām "big pot lemon tea", atpūtāmies un ātri vien devāmies lejā.

Nakts gan man izvērtās tāda murgaina. Tādā augstumā guļot miegs jau tā nav pārāk ciešs. Naktī pamostos, no tā, ka kaut kur kaut kas grabinās un dipina pa griestiem un sienām. Kamēr aptvēru, ka tās ir žurkas aiz finiera apšuvuma, tātad baidīties it kā nav ko, viss miegs ir vējā. Kā taisos laisties miegā - tā atkal žurkas skrien. Daudzu pa sienām un griestiem, kamēr man liekas viņas tomēr nobijās, pamodās arī kaimiņi aiz sienas. Kā vēlāk izrādās - nebiju vienīgā, ko žurkas trauceja gulēt.

20.septembris

Šodien paredzēts 5 stundu gājiens līdz Tengbochei (3860m), tādēļ ceļamies 5.30.
Man ir jāpamodina arī pārējie no grupas, mierīgi eju klauvējos gar istabiņu durvīm. Mūsu istabiņas visas ir vienā rindā, tikai viena pa vidu nav mūsējā, tādēļ, protams, kļūdos un pamodinu arī vienu ''ne mūsējo''. Izlec ārā viens samiegojies tipiņš - dusmās šņāc un sola mani nogalināt. Izrādās, ka es nemaz neesmu pirmā no grupas, kas ir nejauši ievēlusies ne tajā istabā. Vēlāk par to visiem lielā jautrība! DDD
Paēdam, "sataisāmies", ir jau 7, tad arī izejam. Vispār jau augstumu jūt, un tādēļ uz takas steigties nav vērts - dabūs tikai aizdusu un elpas trūkumu. Katrs atrod sev piemērotāko tempu, tā lai varētu visu laiku vienmērīgi kustēties uz priekšu. Šodien uz takas grupa ir pamatīgi izretojusies, tādēļ mērķi sasniedzam gandrīz katrs savā laikā.

Tenboche ir mūsu trekinga galapunkts un pēc tās mums pa to pašu ceļu ir jādodas atpakaļ. Vakarā 4os mums ir paredzēts apmeklēt Tengboches budistu klosteri, kur notiks dievkalpojums. Sanākam templī, sasēžamies malā uz paklājiņiem. Mūki sēžas garās rindās uz paaugstinājuma, katram ir biezs sarkans apmetnis, priekšā arodas lapiņas ar mantrām un kreisajā pusē krūzīte tējai. Katrs skaita mantras no savas lapas un tas izklausās kā tāda murdoņa pamīšus ar dziedāšanu. Nosēzām kādu pusstundu stundu, katrs mūks tikai skaita savas mantras, padzer tēju un skaita atkal. Mums apnika gaidīt, kas būs tālāk un mēs devāmies prom.

Pa to laiku četri cilvēki no mūsu grupas - Raitis, Guntars, Ilmārs un Anita devās iekarot tuvāko virsotni apmēram stundas gājienā no klostera. Virsotnes iekarošana viņiem izdevās un pēc kādām pāris stundām atgriezās smaidīgi.

Šodien paredzēts diezgan garš gājiens lejup - kādas 6-7stundas. Rīts ir jauks, tikai dziļi ielejā var redzēt, kā nāk mākoņi uz augšu. Pēc kādām pāris stundām staigājam pa mākoņiem, tas ir miglu.

No Tengboches uz leju ir diezgan stāvs kāpiens, akmeņi slapji un glumi. Inguna no mūsu kompānijas paslīd un krīt, pēc kritiena sāp kāja un uz leju gandrīz vairs nevar paiet. Uz vietas tiek sniegta pirmā palīdzība - aptīta kāja ar elastīgo saiti, un tālāk var doties tikai ar nūju palīdzību. Vēlāk noejot lejā no kāpuma, mūsu dakteris Ēriks konstatē, ka kāja ir lauzta. Uz vietas tā tiek satīta ar stigru saiti. Mūsu nesēju vadonis piedāvā Ingunu nest pikpaunā, panes kādu brīdi, bet Inguna protestē, ka tā ir vēl grūtāk nekā iet. Nu ko, grupai plāni mainās - šodien neiesim vis līdz Monjo, kas ir tālāk, bet tikai līdz Namče bazar, no kurienes ir pieejams helikopters transportēšanai. Pēcpusdienā Daiga ar mūsu tulka Jura palīdzību sazvana apdrošinātājus, pēc kādu trīs stundu sarunām, ir skaidrs, ka helikopters būs. Nākošajā dienā gan būs jāiet 8as stundas līdz Luklai.

22.septembris

No rīta ceļamies agri, jo garš ceļš priekšā. Laiks ir jauks un kāpienā, kur augšā ejot gājām 3 stundas, uz leju var noskriet pa 1 stundu. Uz viena no daudzajiem tiltiem ejot redzam, ka helikopters aizlido lejā, mājam ar rokām Ingunai. Kā vēlāk izrādās tikām pamanīti.
Saule mūs īpaši šodien nelutina, labi ka vismaz nelīst. Ejot pa taku, nonākam līdz vietai, kur tiek taisīts tilts. Visi nesēji dodas pa taku, kas ved apkārt. Mēs ar Raiti arī sākam kāpt pa apkārtceļu, taka šaura, slīd, nu īsti džungļi! Pēc 10min kāpiena ieraugu, ka apkārtceļš nebūs īss, taka tik vijas uz augšu. Viens no nesējiem, kas nāk pretī rāda, ka jāiet lejā. Ejam arī, un apgājām apkārt tiltam pa veco taku, kura bija norobežota ar drāšu žogu. Kā vēlāk izrādījās, daļa no grupas bija apgājusi apkārt pa apkārtceļu, kas bija stundas garumā. Pa ceļam vēl satiekam mākoni, kurš mūs mēģina nedaudz pamērcēt, a mums lietus plēves tādēļ ir gatavībā. Luklā nonākam pēc 8 stundu gājiena un iekārtojamies viesnīcā pie lidlauka, kur turpceļā sarunājām porterus. Lidmašīnas biļetes bijām atstājuši pie viesnīcas saimnieces, viņa solīja iepriekšējā dienā pirms izlidošanas tās "iečekot' lidostā. Tik tālu ar biļetēm viss bija kārtībā, bet tad atklājās, ka Raitis ir palicis bez biļetes - turpceļā bija izplēsta arī atpakaļceļa biļete. Beigās viss nokārtojās - samainīja pret Ingunas biļeti, un varēja lidot. Vakarā atzīmējām trekinga pabeigšanu, dziedājām tik skaļi, ka mūsu tusiņam pievienojās reģiona policijas priekšnieks ar vienu padoto, kuri arī bija '''burās''. Sākās dejas dziesmu pavadībā, nepālieši izrādījās ļoti karstasinīgi, tādēļ drīz vien ''tināmies'' uz numuriņiem.
Visu nakti klausījāmies kā līst lietus un cerējām, ka no rīta pārstās līt un varēs lidot. Rīts tiešām pienāca bez lietus, vien nedaudz mākoņi lidinājās pa ieleju.

Mūsu "SITA AIR" lidmašīna ierodas no Katmandu tukšā, mēs salienam iekšā un paceļamies. Kā vēlāk izrādījās, mūsu lidmašina todien bija vienīgā, kas pacēlās no Luklas, jo pēc tam 4 dienas no Luklas lidostas nepacēlās neviena lidmašīna. Mums ļoti paveicās.
Veiksmīgi nolaidāmies Katmandu un sākām gatavoties braucienam uz Tibetu, kurš sākas jau nākamajā diena.

Gaidām turpinājumu!

28.septembris
No rīta pēc brokastīm ir paredzēta ekskursija uz Phalkoras klosteri un blakus esošo Khumbuma stupu. Klosteri ir jau apnikuši gandrīz visiem...
Pēc neilga brauciena esam otrajā lielākajā Tibetas pilsētā Šigatzē. Iekārtojamies viesnīcā, kas atrodas gandrīz blakus Tašilumpo klosterim. Pati pilsēta atkal ir stipri ķīniski komunistiska - platas ielas, betona mājas..
Tašilumpo klosteris ir viens no nedaudzajiem, kurš savu darbību nav pārtraucis līdz šodienai. Tajā atrodas viena no lielākajām apzeltītajām Budas statujām pasaulē - 26 metrus augsta, būvēta 4 gadus, pabeigta 1914. gadā un kurā izlietoti 300 kg tīra zelta. Pēc tempļa apskates dodamies uz tibetiešu tirgu, kurā var nopirkt visu ko - sākot ar adatām un rotaslietām un beidzot ar gaļu, ko pārdod zem klajas debess..

29.septembris
Šodien paredzēta tikai braukšana. No sākuma domājām, ka visu laiku būs grants segums, bet izrādās - asfalts. Skatāmies kartē, mēģinam saprast, kur esam, līdz konstatējam, ka nebraucam pa to ceļu, kur domāts. Un vispār ceļš pa ko braucam kartē nav iezīmēts. Vai nu ķīnieši ir paspējuši tik ātri tiltus un ceļus uzbūvēt, vai arī 2004 gadā izdota karte ir ''veca''.

Ļoti bieži sastopamas ir klosteru un māju drupas.
Ap 3iem nonākam Lhatzē. Neliela noputējusi pilsētiņa ar platu centrālo ielu, pa kuru dzen lopus, brauc ar traktoriem, pa starpām brauc arī dažas mašīnas. Dodamies uz viesnīcas restorānu, mēs pasūtām ceptus kartupeļus ar gaļu, ēdam - nu tā nekas, ēst var. Citiem tā nepaveicās, vai nu atnesa kaut ko attāli līdzīgu pasūtītajam, vai nu neatnesa neko, bet naudu neaizmirst paprasīt.
Vakarā aizejam uz restorānu pāri ielai, kaut ko pasūtām, tikai īsti nezinām ko. Gan jau kaut ko atnesīs atnesa īsto ķīniešu virtuvi - daŗzeņi sacepti ar makaroniem, sacepti kabači, cepts tofu siers, viss ir ļoti ass, bet garšīgs.
Vakars beizās ar latviešu dziesmu svētkiem un dejām tūdaliņ-tāgadiņ, ko dejoja pat viesnīcas personāls.

Lhatzes centrālā iela

Secinājums

Noorganizēt braucienu uz Nepālu nav sarežģīti, it sevišķi, ja tur vienreiz ir jau būts.
Ja kāds vēlas varu nedaudz palīdzēt.

Pievienots (21.10.2010, 21:20)
---------------------------------------------
Par apdrošināšanu.
Kompānijas nosaukumu neatceros, tā bija starptautiska kompānija. Apdrošināšana mums bija speciālā, kas paredz iešanu kalnoos, ar visiem ar to saistītajiem riskiem. Par helikopteru jāmaksā nebija, vienīgi laiks pagāja, kamēr sarunāja, dabūja garantijas, ka maksās.

No ko letiņi, kā kādreiz teica Krišjāņis Valdemārs – Latvji, brauciet jūriņā! (oj, sorry uz Tibetu)!

Ceru drīz sagaidīt atskaiti no Birmas (ja nekļūdos novembrī baruciens). Veiksmi!